Mēs katrs savā veidā gūstam saviļņojošos pārdzīvojumus par
vasaras Saulgriežu svētības pieredzi, tomēr no Jogas kultūras skatījuma
noturīgāka ir tā apziņa, kura balstās uz nevardarbības principiem, nevis
dzimuma, etniskajiem vai rases sentimentiem, tāpēc Latvijas Jogas skola, būdama
konsekventa savas jogas apmācības programmas attīstīšanā, draudzējas arī ar
vaišnavu tradīcijas pārstāvjiem kā spilgtiem nevardarbības – „ahimsas”
filozofijas praktizētājiem. Šīs vasara nometnē viesosies divi šīs tradīcijas
pārstāvji - īpašie un ļoti gaidītie ciemiņi no Indijas - Vikās Kottukara
(pasniegs ājurvēdas lekcijas) un Subēkšana Prabhu (vadīs vēdisko
uguns rituālu). Par abu lektoru klātbūtni nometnē jāpateicas Sintijai
Saušai/ Čandravali, kura par spīti pamatīgai slodzei mācībās (LU
Medicīnas fakultātes 5.kurss un paralēli arī 5.gada mācības prestižajā Arja
Vaidjas Ājurvēdas institūtā Indijā, Tamil nadu, Koimbatora), ir atradusi laiku
un iespējas uzaicināt abus pasniedzējus uz Latviju.
Par to, kādas tieši zināšanas varēs smelties ikviens
interesents un kas katram nometnes dalībniekam būtu jāpaveic, lai caur uguns
dziedinošo spēku varētu atvērt ceļus uz iekšējās gaismas dziļākajiem avotiem,
garākā sarunā stāsta Sintija.
Kāpēc Vikās
Kottukara un Subēkšana Prabhu būs tik īpaši viesi šajā jogas nometnē?
Abi ir savas jomas izcili
speciālisti! Subēkšana Prabhu ir profesionāls lektors, kurš ceļo pa pasauli,
pasniedzot lekcijas Vastu šastrā (vēdiskā zinātne par telpu) un Džoitišā
(vēdiskā astroloģija), tāpēc ikvienam būs iespēja ar viņu aprunāties par šiem
jautājumiem, taču tieši šajā nometnē Subēkšana Prabhu veiks vēdisko uguns
rituālu jeb Jagju Sūrjas (Saules) un Aditi (Dievu mātes) godināšanai un
labvēlībai. Katrs priesteris šādu rituālu veic atšķirīgi, pamatojoties uz savām
tradīcijām, un tā kā Subēkšana Prabhu ir vaišnava jeb Višnu sekotājs, tad uguns
rituāls tiks veikts šo tradīciju garā.
Otrs lektors – Vikās Kottukara ir cilvēks –
staigājoša enciklopēdija, kurš var nekļūdīgi citēt senos rakstus, sanskritā
uzrakstīt citēto un ar gadsimta precizitāti sniegt jebkuru atsauci par
stāstīto, taču, kas ir ne mazāk svarīgi -
Vikās ir ājurvēdas speciālists, farmaceits, kurš pamatīgi un dziļi spēj
skaidrot ājurvēdas filozofijas pamatus. Viņš ir medicīniskās jogas eksperts.
Kas ir
medicīniskā joga?
Tas ir tāds kā mans
izdomāts apzīmējums tam, ko apvieno sevī joga un ājurvēda, kas nenoliedzami ir
ļoti cieši saistītas zinātnes un prakses. Stāstot par ājurvēdu, ļoti daudz tiek
citēts no joga šastras, jo abu zinātņu principi ir līdzvērtīgi. Vikās lieliski
pārzina šos principus, tādēļ spēj paskaidrot ne tikai slimību cēloņus un to
radītās sekas, bet arī precīzi ieteikt slimību uzveicošās jogas āsanas. Tās
piemērojamas katram individuāli – konkrēta āsana tikai konkrētajam cilvēkam,
ņemot vērā ļoti daudzus sarežģītus aspektus. Nav mazsvarīgi, ka Vikās pats
praktizē jogu, tāpēc visas āsanas, ko viņš iesaka citiem, viņš pats var arī
parādīt un rekomendēt, kā tieši un cik daudz no tā visa katram ieteicams darīt.
Otrs, par ko Vikās pasniegs
lekciju – ājurvēdas filozofijas pamati, kas Latvijā nemaz nav tik zināma lieta.
Nereti ir tā, zinām tridošas - vatu,
pitu, kaphu un ar to viss arī beidzas, bet tas nebūt nav viss! Piemēram, vata
nav tikai viena - vatas ir piecas! Ir vata - galvas un krūšu daļā, tad ir vata,
kas atbild par gremošanu, tad vata - prāna, kas cirkulē pa visu organismu un
apāna vata, kas ir uz leju, uz iegurni virzītā vata. Izsista no līdzsvara vienā
vietā, tā rada kopējo disbalansu visā organismā. Tradicionālā medicīna to
nespēj izskaidrot, taču ājurvēdā tas ir pašsaprotami. Piemēram, kāpēc hemoroīdu
saslimšanas gadījumā cilvēkam ir dusmas un satraukums, nemiers, neuzticība
ģimenē? Ājurvēda skaidro - kad apāna – lejupejošā prāna ir disbalansā, no
līdzsvara izsitas udāna- augšupejošā prāna un rezultātā no tā cieš viss
organisms kopumā, taču lai to saprastu, jāzina ājurvēdas paši pamati, būtība,
filozofija.
Kāds ir
ājurvēdas viens no būtiskākajiem pamatiem?
Dhatu jeb organisma audu
kvalitāte veidojas no ēdiena, tāpēc ēdienam ājurvēdā ir primāra loma. Ne tikai
tam, ko un kāpēc ēdam, bet vēl svarīgāk – kā sagremojam, tiekam galā ar to, ko
ēdam. Lai par kādu slimību runātu, vispirms tiek mēģināts saprast, kāds ir
cilvēka gremošanas agni. Pietiekami laba uguns toksīnus sadedzina, savukārt
nepietiekams agni ļauj veidoties toksīniem, iekšējām indēm. Ja cilvēks gadiem,
pilienu pa pilienam sevi ir „indējis”, tad iespējas izārstēties ir līdzvērtīgas
– lēnām un pārdomāti, nevis dažās nedēļās izdzerot pāris preparātus un cerot uz
pilnīgu izveseļošanos. Ājurvēdas „sāls” ir tā, ka organisms tiek ārstēts kā
veselums, nevis tikai kāds atsevišķs orgāns, tāpēc tas ir ilgstošs process. Lai
sajustu uzlabojumus, var nākties pat gadiem katru rītu pildīt Sūrjas sveicienu,
noteiktas asanas un pranajamas,. Tas prasa laiku un uzticēšanos tam, ko dara,
bet lai tā būtu, nepieciešama izpratne un nereti arī apkārtējo – līdzīgi
domājošo atbalsts.
Kas ir
svarīgāk – ticēt vai zināt?
Vai var izārstēties, ja
netic, ka tas izdosies? Negatīvās domas „ieslēdz” fizioloģisku pretestību un,
gribot negribot, veidojas aktīvi negatīva attieksme. Ne velti ājurvēdā ļoti
lielu lomu pievērš psihoterapijai, kas palīdz sakārtot domas, jo tās spēj daudz
vairāk, nekā spējam iedomāties. Protams, sākumā nevajag uzspiest sevi izjust
smalkākos enerģijas līmeņus, ko neredzam ar aci, taču pamazām, soli pa solim
tiem var pietuvoties ikviens, kurš vēlas būt vesels un laimīgs. Vai tālu
tiekam, peldot pret straumi? Ne velti Rietumu mediķi izmanto jēdzienu -
pacienta līdzestība, kas nozīmē pacienta līdzi dzīvošanu, ticību ārstēšanas
procesam, metodēm un ārstiem. Ja tā nav, terapijas process notiks, taču krietni
ilgāk. Pacientam ar pozitīvu attieksmi noteikti būs labāks rezultāts. Ja kāds
apgalvo, ka netic jogai vai ājurvēdai, taču tā ir viņa vienīgā cerība, tāpēc
veiks āsanas un mainīs dzīves ieradumus tikai darīšanas pēc, tad arī tas jau ir
labi! Ahamkāra jeb ego ir tas, kurš izmisīgi pretojas, taču ceļš pretim
pārmaiņām jau ir sācies!. Parasti tie ir cilvēki, ar kuriem daudz un regulāri
jāstrādā, jāsniedz atbalsts grūtos brīžos.
Kāpēc
ājurvēdā tik svarīgs ir veģetārisms? Nav noslēpums, ka tieši tas nereti ir
vislielākais pārbaudījums.
Kā jau teicu – dhatu kvalitātes un smalkā
enerģētiskā līmeņa dēļ. Daudzi, kas pievēršas jogai, ājurvēdai, iesākumā izjūt
grūtības atteikties no gaļas. Nevajadzētu pārprast, taču tas nav obligāts
likums, ka būtu jāatsakās no gaļas, tomēr ājurvēda nepārprotami aicina kļūt par
veģetārieti. Skaidrojums ir pavisam vienkāršs – prānas dēļ! Gaļā prāna ir tikai
līdz tam mirklim, kamēr dzīvnieks vēl silts un asiņains. Vai varam ko tādu
ieēst? Kad dzīvnieki gaļēdāji ēd tikko nomedītu dzīvnieku, viņi saņem tiem
vajadzīgo prānu, bet citādi – nē! Apstrādātā gaļā prānas nav, tā ir kaphas
pārpilna, it īpaši sarkanā gaļa, tāpēc organismā veido amu jeb toksīnus. Tāpat
arī zivis – ājurvēda skaidro, ka no zivs un jūras produktiem var veidoties ādas
alerģiskās reakcijas. Arī rietumu tradicionālā medicīna uzsver, ka zivs var būt
spēcīgs alergēns. Ja cilvēks ir alerģisks, tad zivju ēšana pastiprina risku
saslimt ar ādas slimībām. Ājurvēda neieska zivi jaukt kopā ar piena produktiem,
piemēram, krējumu, jo tas dod amu. Medus ar pienu ir tas pats – ama. Arī sēnes
nav ieteicamas – tās paaugstina pittu, taču, ja ļoti, ļoti gribas, jāpieliek
klāt unikālā garšviela - kurkuma. Ir jāzina, kas, ar ko un kāpēc jāēd, un tad
nebūs problēmu ar „drīkst” un „nedrīkst”. Tiesa, maza jēga teikt, ka kaut ko
nedrīkst - daudz svarīgāk saprast, kāpēc to nedrīkst! Tieši tāpēc Vikās
skaidros ājurvēdas filozofijas pamatus, lai vairs nerastos jautājums, kāpēc
kaut kas nav vai ir labi.
Savā pieredzē esmu
dzirdējusi dažādus aplamus uzskatus, kā piemēram, kāds jogs stāstīja, ka
pusgadu neēda gaļu, bet tad atkal atsācis ēst, jo jutis, ka zūd kontakts ar
Zemi. Kā to skaidro ājurvēda? Ir radies Vatas disbalanss – jogs ēda pārāk daudz
vatu stimulējošus produktus, dzīvoja pārāk strauju dzīvesveidu, kas veicina
vatas celšanos, bet neizmantoja kaphas produktus, piemēram, piena produktus,
proteīna avotus – pākšaugus, riekstus. Šīs lietas ir svarīgi saprast pirms,
nevis pēc pievēršanās garīgajai praksei!
Būšot vēl
kāds pārsteigums – lekcija par garšvielām?
Jā, šajā tēmā Vikās ir
spīdošs! Man ir kurioza pieredze, ka Vikās tikai par kurkumu vien var stāstīt
10 dienas! LU profesors mani palūdza sagatavot lekciju par garšvielām. Kad biju
Indijā, lūdzu Vikāsam man pastāstīt par garšvielām tādā ļoti nopietnā līmenī –
kā nekā pašam profesoram gatavoju lekciju. Vikās sāka ar kurkumu un turpināja
gandrīz divas nedēļas. Melnajiem pipariem atlika tikai divas dienas, jo man
bija jādodas atpakaļ mājup...
Kāpēc mums
jālieto Indijas garšaugi, ja tepat Latvijā aug daudz labu zālīšu?
Ajurvēdā nekur nav teikts,
ka jāēd tikai lokālie augi, tāpēc nevajag pārspīlēt. Kas par to, ka rīsi neaug
Latvijā? Galvenais, lai tie pagatavoti satviski - svaigi, silti un garšīgi, ar
nepieciešamajām garšvielām. Latvijā vasarās aug paši vienkāršākie ājurvēdā
ieteicamie augi – dilles, koriandrs, baziliks, jo šeit ir citāds klimats. Lai
saprastu katra Latvijā augoša garšauga tridošu sastāvu, enerģētisko ietekmi, uz
Latviju rudenī atbrauks nākamais speciālists – ārsts, pētnieks Somits Kumārs,
kurš gadu desmitiem pēta, kā pielietot praksē konkrētajā reģionā augošos augus.
Atgriežoties
pie šīs vasaras un uguns rituāla – kā tas tiks veikts?
Nevajadzētu pārprast - tas
nebūs kā Jāņu ugunskurs, tādu jātaisa citā vakarā. Jagjas ugunskura ideja un dizains ir visām
tradīcijām kopīgs - apkārt ugunskuram ziedu vītnes un augļi. Katrs, sevišķi
bērni, gūs baudu, izrotājot uzgunskura vietu un darinot ziedu vītnes. Puķes uz
nometni var vest visādas, kādas vien patīk! Būtu labi paņemt līdzi augļus, jo
īpaši banānus (rituāla nobeigumā būs jāmet ugunī, kas simbolizē grēku
atdošanu). Arī Gī sviests būs nepieciešams, tāpēc, kurš var, paņem līdzi
savējo. Ugunī būs jāmet arī graudi, taču tos pasniegs priesteris pats. Kad
jagja beidzas, priesteris uguni samazina un beigās no pelniem visiem sagādā
pārsteigumu. Lai izrādītu cieņu rituālam, sievietēm būtu labi uzvilkt sari vai
vismaz garus svārkus.
Ko darīt ar
pagājušā gada vainagiem? Tradicionāli tos jāsadedzina.
Jā, taču ne Jagjas
ugunskurā! To varēs darīt nākamā vakarā, kad tiks izveidots tradiconālais Jāņu
ugunskurs un nometnes dalībniekiem būs iespēja parādīt indiešiem, ko latvieši
dara Līgo vakarā. Būtu jauki, ja kādu tautasdziesmu no sākuma līdz galam visi
kopīgi varētu nodziedāt.
Kas attiecas uz vainagiem – Jagjas uguns rituāla
vakarā tos vajadzēs noteikti! Precīzāk tās būs ziedu vītnes, ko liek ap kaklu,
nevis tradicionālie uz galvas liekamie vainadziņi. Pēc vēdiskās tradīcijas
lielas un kuplas ziedu vītnes apliek ap kaklu rituāla veicējam – priesterim,
Skolotājiem un viņu sievām. Paši dalībnieki sev pagatavo mazākas un
pieticīgākas ziedu vītnes, kas apliecina cieņas un pazemības izrādīšanu Guru.
Ziedu vītņu gatavošana ir ļoti interesants process, kas parasti visiem ļoti
patīk, tāpēc iesaku katram paņemt līdzi garu un tievu lāpāmadatu, kas ir
pilnīgi jauna un neizmantota (tai jābūt enerģētiski tīrai, neizmantotai šūšanas
darbos), kā arī stingru, garu diegu un, protams, daudz ziedu - kā pļavas, tā
arī dārza ziedu. Jo ziedu galvas lielākas un kuplākas, jo ziedu vītnes būs bagātīgākas
un skaistākas! Es pati varēšu parādīt, kā tās gatavojamas. Indijā bieža ir
redzama aina, kad Skolotājs ir tā apdāvināts, ka aiz ziedu vītnēm vairs neredz
viņa seju – lūk, tas ir cieņas apliecinājums!